Sadzīves tehnika

Blog

Laimonim Milleram - 100
Šogad aprit simtā vasara, kopš dzimis Laimonis Millers (15.07.1914 – 10.10.2009) – viens no ievērojamākajiem burāšanas sporta veicinātājiem mūsu valstī. | 7/13/2014

    «Burātājs Laimonis ... Lasīt vairāk

Beneteau iegādājās jaunu patentu "Wing Sail Rig"
Beneteau ir apņēmies padziļināti pētīt jaunās paaudzes buras jauniem kruīza jahtu modeļiem | 5/15/2014

          Tie, ... Lasīt vairāk

Dienas rutīna birojā
Nenoturējos pārpublicēt šo video. | 5/9/2014

Lai katram tāda rutīna birojā :) !  

More Entries
Categories
    Arhīvi

     

    Dienasgrāmata

    Kani Kelis Sāk ceļojumu


    Beidzot ir pienākusi tā diena, kad esam sarunājuši satikties lidostā, lai dotos no Rīgas uz Marseļu caur Stokholmu. Visus mazliet māc bažas par savas bagāžas gabarītiem un svaru, tādēļ pārsveram savas somas un cenšamies svaru sadalīt pēc iespējas vienmērīgāk. Pirmā drošības pārbaude ir veiksmīgi aiz muguras un sēžam lidmašīnā, kas vedīs mūs uz Stokholmu, kur pēc 4 stundām plānots pārsēsties nākamajā reisā uz Marseļu.

    Īsinot laiku paēdam un nīkstam līdz pienāk laiks lidot tālāk. Marseļas lidostā nosēžamies vēlu vakarā, kur arī iznomājam mašīnas, lai tiktu uz Hyres ostu, kurā atrodas mūsu jahta -  katamarāns „Kani Keli”. Vēlu naktī esam ostā, kur iIzkraujam bagāžu un Edgars, Gatis, Nairija un Māra paliek, lai sagatavotu kuģi braucienam. Savukārt Māris, Mārtiņš un es dodamies uz Itāliju pakaļ Mārtiņa tētim, kurš slēpo no mums 800km attālajā kalnu kūrortā un ir  atvedis uz turieni daudzas jahtai nepieciešamas lietas. Ievadam mašīnas navigācijā adresi un paklausīgi braucam pa norādīto maršrutu, kas pa serpentīnveidīgiem kalnu ceļiem ved mūs cauri franču Rivjērai cauri Kannām, Nicai un Monako. Nica pārsteidz ar savām palmu birzīm un daudz maz smukajām mājām. Viskošākos iespaidus mums radīja Monako ar savu greznību, kazino, palmām, marmora gājēju celiņiem un māju fasādēm. Protamas arī krasi atšķirīgais autoparks  bija pārsteidzošs noteikti labāk viss izskatītos dienā nevis piecos no rīta, kad sētnieki mazgā ielas. Žēl, ka Monako aborigēni – dažādi oligarhi, nespēja mūs sagaidīt tādā agrumā un jau gulēja, bet vismaz kāds prieciņš tika no vietējās policijas, kas kā pateicību tam, ka pārbraucām baltajai nepatrauktajai līnijai uzrīkoja mums ceļojošā cirka cienīgu priekšnesumu. Pirmais triku varētu saukt par paātrināto vairošanos.  Tātad mums pienāca klāt poličtante un poličšoferionkolis, kas vienā mirkī pārvērtās par sešiem, pa mūsu mašīnas perimetru vienmērīgi izvietotiem policistiem, kuram katram bija sava loma. Viens skatījās salonā, otrs turēja roku uz pistoles, ceturtais lika pūst trupiņā, bet piektais bļāva volāa, kad secināja, ka alkohola saturs asinīs ir nulle. Savukārt sestais čekoja mūsu pases un lika mums minēt mīkas. Piemēram vai Latvija it tas pats kas Lietuva un vai Lettonie ir tikai Latvija vai arī Lietuva, kā sauc vecākus, kaimiņa suni, kur dzīvo un kāpēc, kur strādā utt. Kad bijām šiem brašuļiem pastāstījuši savas bērnības atmiņas, skolas gadus un ikdienas gaitas šķīrāmies kā draugi. Protams arī pajautājām kāpēc viņi tik ļoti daudz grib par mums zināt uz ko saņēmām atbildi, ka nākamreiz iebraucot Monako mūs jau pazīs, jo datus, ko pierakstīja uz lapiņas fiksēs  datubāzē. Nu ko esam beidzot savējie arī Monako tautas republikā. Par pašu Monako daudz neko nestāstīšu, jo nekas jauns tas nebūs – šo info piedāvā ceļveži  u.t.t. nu pastaigājām jau, protams,  pa F! Trasi, kas ir parasta iela, pabraucām ar, pabrīnījāmies par jahtkluba saturu u.t.t. 

    Pēc brīža jau atkal esam uz bāņa un velkam uz Itāliju kur paņemam Edgaru (Mārtiņa tēti) ar kravu, paēdam un braucam atpakaļ. Pēc ilga ceļa atkal esam Monako, kur atkal pastaigājām, bet esam vīlušies, jo mūsu draugi no policijas nav mums izritinājuši sarkanu paklāju un nepiedāvā sāli un maizi L. Braucam tālāk un vēlā naktī ierodamies uz jahtas. Laikam jāpasaka arī tas, ka Itālijas un Francijas maksas ceļi ir ļoti dārgi J.  No rīta (5.03.2008) pamostamies, ieejam kuģa dušā, paēdam un sākam burāt. Laiks smuks, vējš mierīgs. Šobrīd (5.03.2008 pl. 14.15) Hyeres krastu gandrīz vairs neredzam un turam kursu uz kaut kurieni tad jau redzēs kur sanāks, bet doma ir par Maljorku, kur ātrākais būsim pēc  50 stundu nepārtraukta burājiena.

     Aizeju pagulēt un pamostos  no tā, ka lieli viļņi mūs krata un dauza, kad izeju ārā var liku pa, pa laikam novērot, kā kāds 3m vai lielāks vilnis pārskalojas pāri visam kuģim pa ceļam saslapinot tos, kuri ir ārā.

    Gandrīz visi cīnās ar jūras slimību un attiecīgi nav sajūsmā par nemierīgo jūru. Purnavējš brīžiem  pārsniedz 30 mezglu robežu. Arī mums ar Gati ir kaut kāds pārejas periods un nemaz nejūtamies tā, ka mūsu vestibulārie aparāti šos laika apstākļus mīlētu, bet nu turamies, kaut arī pārsaluši un ļoti nāk miegs. Nav jau diez ko viegli, kad ir ieslēgtu šādi viļņu un vējš jau pirmajā burājienā, kad vēl īsti nav pierasts pie šādien apstākļiem.  Jebkurā gadījumā  divatā ar Gati nostūrējam līdz kādiem 5 rītā, kad uzmodinām Edgaru un nododam maiņu kapteiņa rokās. Miegs bija pietiekami salds un padodos jau dienas vidū, kad ātri kaut ko uzēdu, nomazgāju klāju un aizgāju uz savu kubriku palasīt grāmatu, kas atkal mani aizmidzināja un nu jau līdz vakaram J tagad ir 21.15 un nesen paēdām vakariņās jūras vidū ceptu cūku ar Kani Keli kulli kalli kartupeļu biezputru ar tomātu, bazilika un vēl sazin tur kādu piedevu.  24:00 mums ar Gati sāksies maiņa un tad cerams arī iegriezīsies pareizais bakštagvējš, kas ātri aiznesīs mūs tuvāk Maljorkai . Tikko norietēja saule un laikam arī pietiks te dzejot savus memuārus, bet jāiet iekšā un jāuzvelk kas siltāks. Cerētais vējš protams iegriezās labvēlīgā virzienā, bet atkal tas bija pārāk stiprs (25-30 mezgli) ar tendenci pieaugt un komplektācijā ar trīsmetrīgiem viļņiem. Jahta kustējās ar ļoti labu ātrumu, kas brīžiem bija ap 10 – 11 mezgliem un līdz ar to pa nakti nogājām pamatīgu attālumu. Nometām grotu, 2x sarēvējām foku un jau mierīgāk turpinājām ceļu. Īsi pirms saullēkta nodevām maiņu abiem Edgariem, bet mēs ar Gati  devāmies uz savām kojām atplīst. Kad pamodos Edgars bija zināmā mērā sašutis par to, ka tikko norāvusies zivs un esot noķerta tikai daļa no zivs mutes. Visā visumā skats apkārt diezgan baudāms un Maljorka ir tik saulaina, ka viens otrs jau sauļojās. Es paspēju nobildēt lēkājošus delfīnus un drusku kaut ko uzēst. Drīz jau būsim ostā, kur arī padzīvosimies kādu laiku. Tūlīt sāksim gatavoties pietauvošanās procedūrai. Sagatavosim galus un sarunāsim ko nu katrs darīs. Pienāca ziņas, ka Rīgā esot slikts laiks – te gan ir baigi labi – silts un saulains.

    Pietauvojāmies pretī milzīgai motorjahtai  „Jasmin” un lēni virzāmies uz mazās pilsēteles centriņu, kur ar saldējuma kokteiļiem un vakariņām nedaudz atgūstam spēkus un dodamies atpakaļ uz kuģi gulēt, jo rīt paredzēts doties uz Palma de Maljorka.

    Šodien ar autobusu pa 4Eur aizvizināmies uz otru salas pusi, kur atrodas šejienes lielākā pilsēta Palma, kas pārsteidz ar Palmām, daudz jahtām un protams vāciešu pensionāru ganāmpulkiem. Apstaigājam pilsētu un īsi pirms došanās uz Andrtx, kur atrodas mūsu peldošā māja paēdam paellu un dodamies uz lielveikalu, kur sarunāta tikšanās ar pārējajiem tā, kā šodien ir abiem Edgariem vārdadienas, kuras tiks svinētas uz kuģa, tad arī iepērkam kādu nelielu brezentiņu ar tematisku piesitienu un dodamies uz kafūzi pastrebties kafiju, kā rezultātā ar acīm pavadām mūsu aizejošo autobusu, bet tas mums neliedz gaidīt nākamo, kas ar gaismas izslēgšanu salonā un plaukšķināšanu mūs izmet mistiskā vietā. Nu neko gājām ar kājām kādas 40min, kā rezultātā nonācām ostā, kur jau daži bija priekšā, bet kā izrādās Māris arī ir izmests turpat un cenšas atrast ostu, bet nekas, mēs ēdam zemenes, un citas ekstras. Jebkurā gadījumā pasvinēsimies un iesim gulēt, jo rīt pa dienas vidu plānots doties jūrā un burāt uz Ibizu.

    Labi izgulējušies pamostamies un sākam rosīties ap kuģi, uzēdam un visādi citādi pošamies pārgājienam. Drusku jānogaida, kad pārstās pūst un esam gatavi atiešanai. Atejam no ostas un izbraucam jūrā. Tur saglabājušies lieli viļņi un precīzs purnavējš, kas liek mums piļīt ar motoriem.  Viļņi iet pāri. Noriet saule un es eju lasīt grāmatu uz sava kubriku, kamēr abi Edgari pieskata procesu. Kad iznāku ārā jau ir tumšs un pulkstenis rāda apmēram desmit. Divpatsmitos sākas mūsu (Gačiņš, Māra un es) maiņa, kura šoreiz bija sevišķi jautra. Mēs ar Gats dziedam „Kaķušu”.  Māra sēž, kā dzelzsbetona statuja pie Uzvaras pieminekļa un salst. Vēlāk uztaisam kaut ko apēdamu, iedzeram tēju un zirgojamies tālāk. Mārai arī ir kaut kas noklikšķējis un viņa sākusi histēriski smieties, kas mūsos izraisa izbrīnu un smaidu. Vēlāk kļuva pavisam traki, viņa smējās jau no tā, ka tikai parāda pirkstu.  Jebkurā gadījumā pie pilna prāta viņa tajā brīdī nebija. Māra aizgāja gulēt (~4:00) un pēc laika lūziens sāka mākties virsū arī mums ar Gaču.  Bet bijām jau tik tuvu Ibizai, ka gulēt jau īsti nebija jēgas. Tūlīt taču jāšņorē kuģis pie piestātnes. Ir doma modināt  Edgaru pāri. Gatis izmisīgi mēģina pamodināt krācošo un burbuļojošo Edgaru, bet šie centieni nenes nekādus rezultātus. Vienīgi pašiem pāriet miegs. Šādi mēģinājumi kopā bija trīs, bet neviens no tiem nebija sekmīgs. Beidzot pamostas otrs Edgars, kurš bez īpašām emocijām arī piestutē kājās pirmo Edgaru. Laikam modināja izmantojot Edgaru metodes. Uz klāja esam visi četri un gatavojamies doties ostā. Pa ceļam uz ātru roku atrodu kārtējo brīvo interneta pieeju un jūtos par to samērā gandarīts. Pamostas arī pārējie un mēs mierīgā garā piesienamies pie piestātnes, kaut arī ir spēcīgs sānu vējš, kas apgrūtina šo procesu. Pēc garšīgām Nairijas brokastīm nakts stūrmaņi dodas gulēt. Pamostamies ap 16 un pēc dušas apmeklējuma sākam doties pilsētas virzienā. Apstaigājam mazo dienvidu pilsētiņu. Te jau ir virs 20 grādiem, bet visu prieku čakarē vējš, kas tā vien svilpo vantīs. Vēlāk pieēdamies ar vistu detaļām un dodamies atpakaļ uz kuģi. Mārai vēl līdz šim brīdim ir ļoti slikti un viņa turpina histēriski smieties ieraugot pirkstu. Uz jahtas satiekam pārējos un domājam drusku atpūsties un doties uz naksnīgo Ibizas vecpilsētu. Bija jau toma to izdarīt ātrāk, bet bija pārpildīti vēderi ar vistām. Nevar ar tādu vēdera konfigurāciju uzrāpties tajā kalnā, tāpēc jāatpūšas un jāuzkrāj spēki. Kamēr es te rakstu Edgari caur Internetu skatās LNT, bet da;zi citi grabina šķīvjus. Laikam viņiem nav vistu detaļas vēderosJ. Rīt plānots doties uz Alikanti, kur pamainīsies mūsu komandas sastāvs. Laikam jābeidz dzejot un jāiet parādīt Mārai pirksts, lai sāk zviegt, savādāk atkal drūma, kā Ķemeru sēravots.


    11.04.2008 Ir pienācis broskastu laiks. Paēduši sākam gatavot kuģi atiešanai. Daži vēl aizskrien un pilsētu, bet es ielienu kajītē palasīt grāmatu, kā rezultātā aizmiegu. Beidzot atdodam galus un ejam uz blakus salu. Tajā mums paredzēts iepildīt kādu dīzeļa malku. Šodien visi labā garastāvoklī un uzjautrinās par katru iespējamo iemeslu, tikai Māra turpina rēkt par pirkstu. Kaut ko pafočējam, pafilmējam un lēni slīdam benzīntanka virzienā. Laiks silts, ūdens zilganzaļš un mūsu apģērbs ir ļoti vasarīgs. Kāds sauļojas uz klāja, bet kāds kaut ko pie sevis lasa. Diena, kā silta vasaras diena Latvijā. Cerams, ka arī Rīgā viss zied un var sauļoties J)).

    Uz blakus salu braucām varējām neburāt, jo benzīntanks bija ciet un mums nācās burāt bez pildīšanās uz Alikanti. Pa ceļam piestājam kādā smukā līcīti. Izmetam enkuru un daži nopeldas. Gatis uzvelk hidrotērpu, peldbrilles un ienirst pačakarēt dzenskrūvi. Izeju uz klāja un tur stūrē Edgari. Apkārt zibeņo, viļņi ir diezgan iespaidīgi un vējš strauji maina savu spēku. Vēlāk iznāk Gatis ar Māru un Edgari aiziet gulēt. Kā vēlāk noskaidrojas diez ko laba gulēšana šiem nesanāk, jo mēs kuģi pamatīgi krata un šūpo. Pa retam trāpās arī kāds vilnis no kura, ar lielu grabēšanu, nākas šļūkt lejā kā no kalna. Nometam grotu un burājam ar foku vien. Ātrums ir iespaidīgs GPS paspējis piefiksēt pat 15 mezglu ātrumu. Pēc laika jau diezgan labi var saskatīt Gataragu, kas tumsā izskatās sevišķi smuks. Skatu izpušķo milzīgs, tumši dzeltens mēness, kas vērojams tieši virs paša horizonta. Pļāpājam ar Gati un maiņa paiet diezgan ātri. Tikai Māra sēž kā sasalusi garnele un neatlaidīgi skatās nenoteiktā punktā. Nezinu kāpēc, bet rodas asociācijas ar Keniju un „ Dienvidparka”. Gribam paņemt foka rēvi, bet to nevar izdarīt, jo kaut kas ir ieķēries vai sapinies. Gatis iet uz priekšu un cenšās defektu novērst. Laiku pa laikam viņam pārveļas pāri kārtīgs vilnis. Edagri pieņem maiņu un mēs dodamies gulēt. Pēc neilga laika leks arī saule. Pamostos un laiks ir saulains, silts un dikti dikti smuks. Zilganzaļais Vidusjūras ūdens, kalnainā ainava un labais garastāvoklis šo skatu krietni uzlabo. Gandrīz visi sauļojas. Tuvojamies Alikantei – tā man atgādina Ķengaragu, tikai Ķengaragā nav tādi kalni. Drīz jau būsim ostā un tad jau atkal būs kādi jauni iespaidi. Un pat ja mēs neietu nevienā ostā – te ir labi un jauki. Dzīvojam saticīgi, neviens nebļauj aizkauta sumpurņa balsī, ko es nekādi nevarētu teikt par iepriekšējās vasaras burājienu, kas notika citos ūdeņos  ar citu jahtu un citu kapteini, bet ilguma ziņā līdzvērtīgi. Droši vien komforta līmenis arī spēlē zināmu lomu. Ja nu pēkšņi rodas izdevība izvēlēties ar ko burāt, tad atbilde viennozīmīgi ir katamarāns.

    Ieejam Alikantes jahtklubā. Visas vietas ir aizņemtas un piestāt mums ir no possible. Bet tomēr atrodas vieta blakus klubā, kas maksā 117,19EUR. Tas mums ir par dārgu un dodamies uz nākamo jahtklubu, kas atrodas 12 jūdzes tālāk. Pirms tam maltītē baudām kartupeļus, ceptus baklažānus un svaigu lapu salātus, klāt piedzerot ābolu sulu. Pa šo īso laiku jūra atkal ir sabangojusies, bet saule turpina spīdēt. Ostā sapildījām arī degvielu. Pavērojot jahtas klāju vai pat nobraucot pa to ar roku, roka pārklājas ar sāls graudiņiem. Nākamajā ostā vajadzēs nomazgāt mūsu sāļās mājas. Saliku kompī arī bildes, ko šodien ar Gati nobildējām vizinoties ar dingiju ap jahtu.

    Palasīju grāmatiņu un pagulēju līdz brīdim, kad Gatis mani modināja. Pienācis laiks sagatavoties iešanai ostā. Pa gabalu šī Santa Pola pilsētele izskatās samērā labi. Pilnas debesis ar kaitbordistu pūķiem, bet molu, apsēduši makšķernieki ar savām badapātagām. Mums jau ar dikti gribētos noķert kādu zivi. Edgars ar Gati dodas uz ostas māju, lai noskaidrotu „čo pa čom” un iespējams arī dabūtu bezvadu interneta paroli. Diemžēl man vēl nav izdevies uzlauzt nevienu wifi tīklu L. Tagad padzersim tēju un  pārģērbsim savas ar sāli piesūcinātās drēbes.  Iespējams dosimies uz pilsētu, kas solās būt simpātiska. Kamēr dzeram tēju blakus deg koka jahta ar milzīgām liesmām un melniem dūmu mākoņiem. Osta ļoti skaista un ar augstu servisa līmeni. Bijām dušās un nopirkām internetu, kas maksāja 5EUR pa 3 stundām vai 10EUR pa 12 stundām. Drīz visi atnāks no dušām un tad jau redzēs, ko darīsim – droši vien pastaigāsim pa ciematiņu. Starpcitu ostas datubāze uzrādīja, ka mēs esam pirmā latviešu jahta, kas jebkad te bijusi.

    Aizejam pastaigāties pa mazo ciematiņu, kur vienīgais apskates objekts ir vecais cietoksnis vai kaut kas tāds. Diezgan smuks. Vakariņās paēdam ceptus astoņkājus un zobenzivis. Diezgan garšīgi - astoņkājis garšo pēc ceptām reņģēm, kurām nav asakas. Savukārt zobenzivs pēc  mencas. Pasēžam un ejam gulēt. No rīta aizbrauc Gatis un Edgars ar Mārtiņu. Mēs ar Māri dodamies uz pilsētu meklēt iespējas izmazgāt gultasveļu. Protams viss ir ciet. Un tiem kas paspējuši nomontēt pārvalkus nāksies tos montēt atpakaļ. Bet nekas – mēs ar Māri dodamies ēst kebabus, ko mums pārdod pakistānis. Un tā spēlējot nardus ēdam kebabus indiešu mūzikas pavadījumā. Indieši videoklipi ir vienkārši burvīgi. Pēc tam dodamies uz pludmales kafejnīcu dzert kapučīno un ēst saldējumu no kokosrieksta čaulas. Fonā šalc palmas un smiltiņās sauļojas plikas spānietes. Samērā baudāms skats. Žēl, ka fotoaparāts palika uz jahtas.

    Edgars bijis ķīniešu veikalā un sapircis veselu vezumu ar noderīgiem sīkumiem, kā arī palmu. Tā tagad burās mums līdzi. Rīt paredzēts iet uz krievu veikalu, kur strādājot Nataška ar lielām acīm.

    Atbrauc  Stikliņš un Ilze, pazirgojamies un vēlāk dodamies gulēt. Nākamajā dienā dodamies jūrā. Pa ceļam redzam, kā reaktīvās lidmašīnas met nāves cilpas un  netālu iznirst zemūdene. Vakarā noparkojamies mistiskā ostā un ejam gulēt. 5.00 no rīta (16.04.2008) startējam uz Almeriju. Uz klāja esam divatā ar Māru, bet pārējie guļ. Īsi pirms saullēkta pamanām jūrā nelielu vali. Māra sēž tornī un skatās kursu un pēkšņi iebļaujas, ka redzējusi delfīnus.  Aizskrienam uz jahtas priekšu un tur tiešām lēkā delfīni, kurus izdodas arī nofotografēt. Pēc brokastīm es aizeju palasīt grāmatu, kā rezultātā aizmiegu. Pamodos no tā, ka Edgars noķēris tunci. Tagad visi rosās ap ēst taisīšanu, kā jau var noprast pusdienās būs cepts tuncis ar salātiem un vēl kaut ko. Iepriekšējā ostā nedabūjām ūdeni un elektrību. Ar elektrību problēmas nav, bet ūdens ir beidzies. Ilze nesaprašanā, kā lai nomazgā iztīrīto tunci, jo ir aizmirsusi, ka esam jūras vidū ūdens ir visapkārt.  Tunci uzreiz sacepam un apēdam. Pēcāk iedzeram tēju no bļodiņām, jo visas krūzītes netīras. Vēlāk Stikliņš noķer skumbriju, bet  Edgars lielu celofāna maisiņu. Uzķeram arī citu maisiņu uz dzenskrūves, ko abi ar Stikliņu veikli noķeksējam nost.  Iebraucam Almerimar ostā, kur harbormasters izrādās traki runātīgs. Viņš pastāsta, ka prot runāt 7 valodās, bet saprot deviņās. Pastāsta arī, ka viņa brālēns ir bijis Majoros otrā pasaules kara laikā. Viņš karojis pret krieviem un pārstāvēja spāņu zilo divīziju. Kad esam piesējušies pie steķa uzkonstruējam arī visai šaubīgu laipiņu. Visiem bail pa to kāpt krastā, jo tā ir ļoti nestabila. Sapērkam pārtiku un kamēr zaķi mazgā traukus, taisa salātus un čalo – mēs štukojam par vēsu alu un plānojam doties uz dušām. Rīt visticamāk paliekam ostā, jo prognoze sola viesuļvētru.  

    Tā arī ir – naktī pamatīgi pūš, bet nu viesuļvētra tā tomēr nav, kaut arī vējš ir pamatīgs. Nekādu sevišķo piedzīvojumu nav – sēžam ostā un gaidām, kad pāries pūtiens. Aizejam arī līdz jūrai, kur safočējam milzīgus viļņus. Apnicis te sēdēt, cerēsim, ka laiks uzlabosies un atkal varēsim burāt tālāk. Līdz Gibraltāram atlikušas 130 jūdzes. Plānots, ka tur mainīsies komanda ar kuru arī burāsim tālāk. Visā visumā jau mums iet jautri un labi. Ja tik nebūtu šitā vētra, kas mūs kavē. Vispār jau smuki tā jūra te izskatās, bet pilsētele gan nekāda. Rodas iespaids, ka tā ir tikko uzcelta, bet vēl nav apdzīvota. Pie nekustamo kantoru birojiem var skatīties uz neskaitāmajiem piedāvājumiem te iegādāties dzīvokļus. Uz bildēm jau dikti smuki izskatās. Un arī izklausās labi – dzīvoklis Spānijas dienvidos - pašā Vidusjūras krastā. Bet atbraucot šeit nav vispār ko darīt. Protams var skatīties pa logu, bet cik ilgi? Jahtklubs arī samērā labs – vienīgi dīvainas šķiet dušas. Vienā dušu mājā ir ledainas, bet otrā verdošas. Starp mājām 10 minūšu gājiens. Nekā cita te nav – gribu jūrā. Tad jau ar jaunu iedvesmu kaut ko uzrakstīšu. Varu vienīgi vēl piebilst, ka te ir leišu veikals,  kurā var nopirkt Rīgas šampanieti u.c. labumus.  Leiši šeit vispār esot daudz. Daudz kur latviešus jauc ar leišiem, kas nemaz nav labi, jo jūtama negatīva attieksme pret mūsu kaimiņiem. Starp citu, ja kādam gribās pārbaudīties pret jūras slimību, tad visas iespējas to izdarīt nekur nebraucot. Mūs šūpo pietiekami arī ostā.

    18.04.2008 Apmācies rīts. Paēdam brokastis un izvelkam dažus krabjus, ko uzreiz arī novārām.  Rīta pastaigas ietvaros iepērkam internetu un ieejam dušā. Lēnām no mākoņiem izlien saule un  rodas doma par Almerijas apmeklējumu. Autonomā ir pusdienlaiks , tāpēc tiek nolemts braukt ar autobusu. Nav nekāda iekāriena nekur doties – nāk miegs un gribas jūrā.  Par laimi prognoze sola, ka rīt no rīta varam burāt tālāk. Nekur tālu jau netiksim. Noburāsim kādas astoņas stundas, pārcietīsim nakts pūtienu nākamajā ostā un dosimies tālāk. Visticamāk nākamā osta būs Motrila, kas skatoties no šejienes ir pusceļš līdz Malagai. Pēc tam solās iestāties labs laiks, kā arī notiks komandas maiņa. Māris jau meklē biļetes un plāno rīt vakarā jau būt mājās. Beidzot piebeidzu lasīt savu grāmatiņu – tai bija reti skaistas beigas. Uz daudzām lapām bija aprakstīta kā mirst galvenā varoņa zaķis. Burvīgi epiteti – gārgdama ar asins šaltīm no mutes u.t.t. nesaprotu kāpēc tas jāizvērš uz tik daudz lapām. Vienkāršāk taču būtu čiks un gatavs. Jāatrod tagad kāda cita grāmatiņa ko palasīt.

    19.04.2008 Māris dodas uz lidostu, bet mēs no rīta dodamies jūrā. Laiks ir mierīgs, bet mēs jautri. Māra nemitīgi bez iemesla zviedz un man tas brīžiem krīt uz nerviem. Bet citādi laiks paiet mierīgi un jautri. Komandas starpā ir radies perfekts kontakts un līdz ar to visiem ir labi un forši. Tikai drusku žēl, ka Māris nobijās, ka nepaspēsim uz Gibraltāru 22.04 un aizlaidās uz Rīgu. Pēc brīža pastiprinās vējš un saceļas trīs līdz piecus metrus augsti viļņi. Laiks kļūst stiprāks un mēs nolemjam ieiet Punta de la Mona ostā. Tur mums nosauc nereālu ciparu par stāvēšanu un nolemjam doties uz nākamo ostu. Pie Caleta de Velez esam jau krietnā naktī un pietauvojamies pie uzgaidāmās piestātnes, kur arī nakšņojam. Diezgan labs klubs ar veļas mašīnu un labām dušām. Apkārt daudz zvejnieku kuģu un sniegbaltu, kakājošu kaiju bari. Daži pie saviem kuteriem piestiprinājuši izbāztas pūces. Pūču maketi laikam traucē mazajiem bumbvedējiem tēmēšanas procesā. Laivas kurām ir pūce nav klātas ar baltu un biezu kaiju izmešu kārtu. Bet viss pārējais gan ir diezgan cietis. Ar Edgaru no rīta saremontējam kuģa tualetes un dušas, kā arī izdarām citus mazos darbiņus. Pārējie devušies sirojumā ar mērķi papildināt kuģa pārtikas krājumus. Kad tas izdarīts ejam jūrā un nospraužam kursu uz homoseksuāļu pilsētu Benalmadenu. Samērā patizla osta ar hiperdebīlu ostas veci, kurš nejēdz iedot enkurgalus. Pēc zināmas čakarēšanās esam veiksmīgi piestājuši. Ir grūti tikt krastā, jo jahta stāv tālu nost un mūsu dāmām tikt ārā ir vienkārši neiespējami. Ar Edžu uzpinam tiltu no šņorēm, ko lietojam vienīgi mēs paši, jo citiem bail. Nolemjam pastaigāt pa ostu un sameklēt kādu dēli, lai būtu vieglāk nokāpt, bet neko neatrodam. Saunājam ar ostas tirliņu, ka varam pa ostu nēsāties ar dingiju un tādā veidā tikt krastā bez liela riska iekrist ūdenī. Paēdam garšīgās vakariņas vakariņas un dosimies uz pilsētu. Dažus džekus redzam staigājot tā mīļi, bet visā visumā nekas. Pilsēta ļoti smuka. Pastaigājamies un dodamies uz krodziņu, kur izdzeram pa aliņam. Uz jahtu nolemjam doties pa citu ceļu, kas izrādās ved gar pludmali, bet tur ir daudz bāri, striptīza klubi utt. Gandrīz pie katra bāra ir kāds kas cenšas mūs ievilkt iekšā stāstot par to cik brīnišķīgs ir viņa bārs. Izstaigājam jahtklubu, kas arī ir ļoti smuks. Nedaudz atgādina Venēcijas principu. Jahtas un kuteri stāv starp skaisti izgaismotām mājām nelielos kanālos. Skats tiešām ļoti iespaidīgs. Vakarā samaināmies ar bildēm un gandrīz visi dodas gulēt. Mēs ar Stikliņu drusku iedzeram un pasitam klaču. Aizejam gulēt, bet pēc 2h jau jāceļas augšā, lai palīdzētu Ilzei, Nairijai un Stikliņam tikt nost no jahtas, lai dotos uz lidostu.

    Palikām trijatā Māra, Edgars un es. Šodien 21.04.2008 dodamies trijatā uz Gibraltāru, kur mainās komanda. Prom dodas Māra, bet 22.04 atlido Jānis, Inokentijs, Uldis un Māris. Bet doma pirms tam ir ieiet Ceutā.

    Ceļš uz Ceutu bija visnotaļ jautrs – Māra visu laiku gulēja, bet mēs ar Edžu burājām, pa lieliem viļņiem un stipru pretvēju. Viļņu augstums ap 5m, bet vējš brīžiem sasniedza vētras stiprumu. Bet nekas, magnētisko anomāliju rajonā visiem GPS pazuda signāls, kompass griezās, kā vilciņš un saprast neko nevarēja. Bijām nedaudz apmaldījušies. Bet nu nekas veiksmīgi tikām galā, kaut gan uz Ceutu nekādi netiekam, nolēmām vilkt pa taisno uz Gibraltāru, kurš slavens arī ar saviem mērkaķiem, kas dzīvo uz Gibraltāra klints. Cerams, ka Mārai izdosies atrast savu mūža mērkaķi – viņa visu laiku par mērkaķiem vien runā. Vēlāk uzrodas delfīni, ko arī nofilmējam. Pa gabalu redzama arī zemūdene. Skatoties uz Gibraltāra klinti var redzēt skaistu saulrietu, ko vēlāk nomaina tumsa. Arī jūra nomierinājusies ir tumšs un krasta aprises tikai redzam pēc uguņiem. Īsu brīdi pēc mēness lēkta redzam krītošu meteorītu. Izskatījās ļoti līdzīgi kā izšauta raķete, bet pārvietojās tas ar īpatnēju skaņu un sadegot mainīja krāsu, līdz izdzisa pavisam. Vēlēšanās iedomātas, tagad tik jāgaida to piepildījums. Gibraltāra šaurumā dodamies tumsā. Edgars stūrē, Māra skatās apkārt, bet es pēc datora koriģēju kursu. Pa trijiem mēs perfekti veicam sev uzticētos pienākumus un lepodamies viens ar otru piestājam ostā. Pulkstenis rāda 2 naktī, paēdam un ejam dušās. Esam pamatīgi noguruši un dodamies čučēt. Šodien izmazgāsim veļu un dosimies pastaigā pa pilsētu un uzkāpt klintī pie mērkaķiem. Viss ir labi, saulīte spīd un ārā ir +20 grādi. Jāvelk šorti, t-krekls un jādodas ielās. Pirms tam jānomazgā būtu jahta. Viss ir pārklāts ar sāls graudiņiem. Pat izžuvis apģērbs ir pārklāts ar baltu sāls kārtiņu. Nemaz nerunājot par saldūdeni, kas mazgājot matus kļūst par sālsūdeni. Vispār ir super, tikai šodien ir nogurums, drusku sāp muskuļi un sūrst rokas pēc vakardienas extrīma. Šodien atpūtīsimies un ar jauniem spēkiem atkal šķelsim viļņus un vēju, bet šoreiz jau okeānā gar Portugāles krastu. Paliec sveika – Vidusjūra un esi sveicināts Atlantijas Okeān!

    Aizejam apmeklēt Gibraltāra centru un uzbraucam arī augšā klintī pie mērkaķiem. Mūs vadā ar mazu busiņu, kur šoferis ir arī gids. Vēl apskatījām armijas tuneļus, kas izkalti klintīs. No tiem ar lielgabaliem jauki var šaudīties pa kuģiem. Iegājām arī alā, kas bija milzīga un pilna ar stalaktītiem. Tur ierīkota arī skatuve. Šajā alā esot rīkots mis pasaule un citi pasākumi.  Ielas pilnas ar alkohola, cigarešu, elektronikas un suvenīru veikaliem, te ir taxfree un viss ir lētāks nekā Rīgā. Visvairāk man patika mērkaķi. Un ārā ir pietiekami silts +27 grādi.  Te atgriezties noteikti ir vērts, gan dēļ mērkaķiem, kas kalna augšā brīvi staigā un komunicē, gan dēļ pilsētas. Tā, kā Gibraltārs pieder Anglijai tad te viss ir, kā Anglijā. Vienīgi mašīnas brauc kā citur Eiropā. Sagaidījām komandas papildinājumu un ejam staigāt pa pilsētu. Visas bodītes jau ciet, laiks silts un patīkams. Vēlāk visi dodamies uz krogu, kur nosvinam komandas maiņu. Ceļamies īsi pirms saullēkta. Plānots pāriet pāri Gibraltāra šaurumam uz Ceutu. Ceuta ir Spānijai piederoša pilsēta, kas atrodas Āfrikas kontinentā. Pa ceļam redzam kaut kādu spuru, bet nav skaidrs, kas tas tāds ir. Šobrīd atrodos Ceutas ostā un drīz sāksim degvielas uzpildi. Te arī ir taxfree zona un varētu būt jauka ekonomija uz degvielu un citām lietām. Māris, Inokentijs un Uldis aizgāja uz veikalu iepirkt pārtiku nākamajām četrām dienām. Rīt no rīta startēsim cauri Gibraltāram uz Sinešu (Portugāle)  burājiens varētu prasīt 3 – 4 diennaktis. Bet tagad gaidām pārtikas papildinājumus un drīz dosimies apskatīt pilsētu. Te ir ļoti karsts šķiet, ka virs 30 grādiem. Arī šeit ir faxfree zona un visticamāk kaut ko iepirksim. Doma ir nopirkt jahtai televizoru un varbūt vēl šo to.

    Pēc pilsētas apmeklējuma neesam diez ko apmierināti. Miskate  visā visumā. Salīdzinot ar Gibraltaru, kā diena pret nakti. Iekūlāmies kaut kādā mistiskā arābu rajonā, kur visi mūs pētīja ar kāru aci. Nebija omulīga sajūta. Mums uz kuģa tagad ir jauns televizors un tagad varēsim okeānā sekot līdzi visām meksikāņu seriālu niansēm un Zimbabves – Ganas futbola mačiem. Ar Vēja atļauju esam iegādājušies arī digitālās televīzijas dekoderi un attēla kvalitāte ir perfekta, kaut arī valoda nesaprotama. Vēl mums kārojās vanna, bet citādi viss ir ideāli.

    23.04.2008 Atstājam Ceutu. Vējš mums ir labvēlīgs un caur Gibraltāra šaurumu ejam ar skaisti piepūsu spinākeri. Pie Cabo de sao Vincente uzrodas 7m augsti viļņi un vējš pie 40 knotiem. Ar zināmu piepūli tiek novākts spinakers un ceļš veiksmīgi turpinās. Uz vakaru esam pie Sines un tur arī nakšņosim. Nākošajā dienā izstaigājam pilsēteli un paēdam garšīgas pusdienas. Pati Sineša nav nekas īpašs – pat nezinu kāpēc te piestājām. Bet vakarā dodamies okeānā un mūsu kurss ir Lisboa (Lisabona). 27.04.2008 Lisabonu sasniedzam naktī un noparkajojamies ļoti skaļā ostā. Pār mastiem zemu lido lidmašīnas, blakus grab vilcieni. Pilnai laimei krasta krodziņos notiek disenes, kas nekādi neuzlabo mūsu miegu. Drusku paguļam un dodamies apskatīt Lisabonu. Paņemam ekskursiju un apskatām Lisabonas skaistākās vietas. Visā visumā interesanta pilsēta, bet ilgāk par vienu dienu te darīt nav ko. Nākamās dienas vidū pametam trokšņaino ostu un nospraužam kursu uz Leixoes. Šī osta ir vistuvākā osta Porto – pilsētu, kas noteikti jāapskata. Leixoes ostu sasniedzam 29.04.2008. Ceļš uz šejieni bija visnotaļ jautrs. Nav jau laikam jēga runāt par lieliem viļņiem un stipru vēju, kas mums te ir ikdiena. Daudz interesantāk būtu pastāstīt, ka ieķērāmies tīklos, bet veiksmīgi tikām prom. Kabinot nost tīklu tauvu, kas bija rokas resnumā, mēs ar Edgaru pamatīgi izmirkām, jo katrs vilnis bija, kā atsvaidzinoša un sāļa duša. Ejot ostā, līdz histēriskiem drebuļiem pārbaidījām ķīniešu kuģi. Tas apstājās, lai mēs varētu netraucēti ieiet ostā un viņu pažēlotu nenošķaidot tam purnu.  Kuģim bija aprakstīts borts : „Greenpeace Stolen wood 08.03.2008”. Pa ceļam bija arī dažas delfīnu brigādes, bet valis vēl nav. Kā vienmēr atmosfēra te ir laba un komanda saliedēta. Pat Inokentijs izlīda no savas kojas un inspicēja dzenskrūves, kas izrādījās nevainojamā kārtībā. Dikti pietrūkst Nairijas gatavotie ēdieni, bet citādi viss labi. Tūlīt dosimies ar tramvaju uz Porto. Vakarā atbrauks Latvijas burāšanas skaistais zieds – Sigita un viņai līdzi būs Uldis un mēs atkal kļūsim spēcīgāki.

    No rīta dodamies ceļā. Šoreiz kursu turam uz Spānijas pilsētiņu vārdā Sansenxo. Tur esot labākā osta Galīcijā, no tās esot arī dots starts VOLVO OCEAN RACE regatei. Ostu esot atklājis Spānijas karalis vai kaut kas tamlīdzīgs. Pilsētiņa diezgan smuka un dušas labas. Vakarā ar Edžu, Jāni un Inokentiju dodamies uz vietējo „taperia”, kur kārtīgi nododam pa jūras briesmoņiem. Sākām ar astoņkājiem, dažāda izmēra gliemežiem, ceptām renģītēm, un finišējām ar kaut kādiem pludmalē ķertiem tārpiem. Dažas no šīm pozīcijām pat bija tīri labas. Piemēram, eļļā vārīti zivju pelmeņi ar baltvīnu gāja iekšā grabēdami. Pēc šīm izvirtībām devāmies uz ostu un likāmies uz pakas. No rīta (02.05.2008) ātri iepirkām paiku un uzmetām aci citām bodēm. Kad bijām diezgan izstaigājušies pa pilsētu noķērām internetu un devāmies okeānā. Šoreiz uz La Coruna. Šī spāņu pilsēta ir pēdējais punkts, pirms Biskaja šķērsošanas. Laiks paiet ātri un jautri – 03.05.2008 5:30 no rīta sasniedzam La Corunas ostu. Pa tumsu veicam visus manevrus, līdz veiksmīgi esam piestājuši. Ar internetu te gan ir švaki. Vienīgā vieta, kur atradām netu bija uz jahtas jumta, kad kompis novietots uz grotbomja. Bet nu ir ok – sanāca. Drusku atpūšamies, iepērkam paiku un dažas  navigācijas grāmatas šim reģionam. Diemžēl aizlidoja Uldis un Māris un mēs paliekam seši.  Vēl tikai jāuzpilda degviela un varam doties iekšā Biskaja līcī. Ap 14:30 to arī dara. Laiks ļoti mierīgs un plosās mainīga virziena bezvējš. Burājam ar dīzeļburu, bet krasts paliek tālāk un tālāk, līdz izgaist pavisam. Apkārt tikai horizonts. Laiku pa laikam pie mums atpeld kāds delfīnu bariņš, kas sniedz mums neviltotu prieku. Uz jahtas rosība. Kāds ēd, kāds taisa ēst, kāds pļāpā. Rit ikdienišķā burātāju burvīgā sadzīve. Manām garām aizejot lielu karakuģi, vēlāk atkal delfīnus un helikopteri, kurš no neliela kuģīša evakuē cilvēkus. Visticamāk tās bija mācības, bet neko jau nevar zināt. 3:00 naktī sākas mana maiņa. Esmu salikts kopā ar Inokentiju, kas mani diez ko nesajūsmina, bet nu burājam tālāk. Netīšām pamanu, ka blakus mums ūdenī redzamas gaišas un spīdīgas svītras. Parādu arī Uldim, bet viņš domā, ka man halucinācijas līdz brīdim, kamēr arī pašam sākas halucinācijas. Aizejam uz priekšu un tur ieraugām kārtējo delfīnu baru, kas rotaļājas ap jahtu. Gaišās svītras rodas no planktona, kas kopā ar ūdeni tiek izpūsts no cauruma, kas šiem lopiņiem paredzēts elpošanai. Šādu skatu redzēju pirmo reizi, bet vēlāk tas atkārtojas vēlreiz. Ap 6:00 no rīta dikti uznāk miegs un arī maiņa ir cauri. Mūs nomaina Jānis un Edgars.

    4.05.2008 Ir Latvijas neatkarības diena, ko nolemjam arī nosvinēt atrodoties Biskaja līča vidū. Zāliņā uzvelkam lielu Latvijas karogu, nodziedam himnu. Uzēdam svētku pusdienas, kā arī iebaudām glāzi viskija. Par delfīniem laikam nav ko daudz rakstīt, jo tā jau te ir ikdiena – šodien spēlējām spēli kurš vairāk reizes pieskarsies delfīnam. Rezultāti: Uldis 2, es 2, Edgars 1,1. Pārējie pa nullēm, laikam īsroči. Tāds gumijots lopiņš tas delfīns – baigi labais, katru reizi rada milzum daudz pozitīvu emociju un mēs visi priecājamies, kā bērni. Vēlāk arī vairākas reizes redzam pamatīgu strūklaku, ko visticamāk radījis valis.

    Lai neatkarības diena būtu krāšņāka pie mums pielido zemu lidojoša lidmašīna ar uzrakstu Marines un pēc īsas apskates maina kursu uz krastu. Laikam tomēr te kāds kaut ko kontrolē un pieskata, kaut arī šķiet, ka civilizācija te nav – tikai jūras zvēri un dabas parādības un pa retam kāds kuģis vai helītis. Līdz krastam apmēram 150 jūras jūdzes (1 jūras jūdze = 1852m)  un ja viss ies kā plānots tad Brestā būsim 05.05.2008. Savelkot galus sanāk, ka pa 30 dienām būsim nokuģojuši gandrīz 2000 j.j. Daudz vai maz varat spriest paši, bet redzēts, dzirdēts un sajusts ir daudz. Gūta kaudze ar pozitīvām emocijām un varbūt arī iekšējais miers un saskaņa ar dabu. Ceļš līdz Brestai paiet mierīgi un bez būtiskiem notikumiem. Tālāk ar ātrvilcienu uz Parīzi, kur apmeklējām LIDO šovu un izgulējāmies vienu nakti viesnīcā, lai nākamajā dienā dotos uz Parīzes lidostu. Kad esam veiksmīgi nosēdušies Rīgas lidostā mūs sagaida bariņš ar cilvēkiem. Atliek tikai izdzert šampi un doties pa uz mājām. Viens brauciena posms ir noslēdzies, bet drīz jau būs jāburā atkal. Visā visumā bija baigi forši. Un protams, ka varu ieteikt katram kaut reizi piedalīties tādā ceļojumā.

    PARTNERI:
     

      

     

      

    Prodomo Dallmayr Kafija no Vācijas  

    Kontaktinformācija:

    baltsails@gmail.com

    t. +371 26731268

     

    Iepriekšēja lapas versija pagaidām piejama šeit